Mītne – mansards ar miljons
$ skatu
Ierodamies Lisabonā ar Lufthansu caur Frankfurti. Kāpēc atkal
(jau 3.X) Portugāle? Jo tie ir bezrūpīgie dienvidi. Tur ir silti, skaisti un
visādi citādi patīkami. Pašā laikā, lai pamuktu no pašmāju Jāņu svinībām. Mūsu mītne šoreiz ir nestandarta mansardiņš. Ērtā vietā pašā
pilsētas centrā, atkal atrasts caur ierasto airbnb.com. Cena demokrātiska,
atmosfēra – lieliska. Vannas istabā gan jumta slīpums taisni izslieties īsti
nepieļauj, toties pa lodziņu tālumā var vērot katedrāles kupolu. Vakaros naksnīgā
noskaņā esmu par šo skatu tādā sajūsmā, ka aiz priekiem gribas spiegt.
Tupu pie
vannas uz ceļiem, tīru zobus ar vietējā bodē nejauši nopirkto apelsīnu zobu
pastu un domāju, ka šādi mazie mirkļi, lūk, sevī glabā īsto dzīves esenci.
Te saite, ja nu kāds arī iekāro tur padzīvoties: https://www.airbnb.com/rooms/766765?fb_action_ids=10151538590022393&fb_action_types=airbedandbreakfast%3Areview&fb_source=aggregation&fb_aggregation_id=288381481237582
Te saite, ja nu kāds arī iekāro tur padzīvoties: https://www.airbnb.com/rooms/766765?fb_action_ids=10151538590022393&fb_action_types=airbedandbreakfast%3Areview&fb_source=aggregation&fb_aggregation_id=288381481237582
Barčiks – negantie
kokteiļi kinematogrāfiskā noskaņā
No rītiem var pabrokastot piemājas kafetērijās. Iebraucēji
līkņā gar vitrīnām un pasūta paši nezina, ko. Pa to laiku vietējie rāmi šķirta
avīzes, malko kafiju un šķietami atrodas kaut kur pavisam citur. Un tā jau arī
ir. Viņiem nav jāizprot, kura no dzeltenajām kūciņām būs īstā un nav arī
jāsteidzas pilsētas apskatē. Mājās esot, cita lieta!
Bet vakari atnāk ar citām noskaņām. Mazās ieliņas mutuļo.
Paklausījušies tradicionālo fado dažādos izpildījumos, nejauši ieklīstam bārā,
kas mūsu turpmāko uzturēšanās laiku iemanto kulta vietas statusu. Vieta ar
saukli „Only for good people” ir tik kinematogrāfiska, ka rodas sajūta – uz brīdi
mēs ieplūstam kāda koša piedzīvojumu kino noskaņā. Aizvien drusku nožēloju, ka
slepus nenofotografēju vienu no kolorītākajiem tēliem – bārmeni, kas jauca
pilnīgi neiedomājamus kokteiļus. Kaut gan no otras puses – ir taču skaidrs, ka nofotografēts
mirklis tik un tā citiem neizteiks gandrīz neko. Bet paša emocionālajā atmiņā
tas paliks arī bez tehnikas piedalīšanās. Tāpēc reizēm labāk sajūtas baudīt, nevis
noņemties ar to iekapsulēšanu. Citādi, galu galā, var sanākt ne šis, ne tas. Atgriežoties
pie kokteiļiem, filmas kadra cienīgas droši vien bija mana un kādas citas bāra
apmeklētājas sejas, kad minētais bārmenis glāzē ielēja gandrīz trešdaļu pudeles
ruma. Mūsu acis pārsteigumā izpletās, mutes atvērās, un manā prātā neviļus atausa
Rīgas bāri, kur kokteilis lielākoties nozīmē pusglāzi sasmalcināta ledus un
otru pusi – sulas ar šāda vai tāda sīrupa piešprici. Bet skaidrs, ka ne jau par
rumu ir stāsts, bet gan par piedzīvojuma garšu.
Sardīņu festivāls –
ballīte aiz baznīcas
Vakarējot uz mazā balkoniņa ar skatu uz baznīcu pretējā
ielas pusē, reiz sadzirdam neierastu kņadu. Dodamies mūzikas virzienā un
attopamies turpat aiz baznīcas, kur futbola laukumā puikas tumsā vēl dzenā
bumbu, bet blakus pagalmiņā uzslieta skatuve, garie galdi un bariem
vietējo priecājas labākajās tradīcijās. Saprotam, ka šādus pavērsienus mēs
plānodami nesaplānotu, tāpēc sajūsmināti iejūkam jautrajā virpulī. Vispirms tiekam pie
turpat uzceptām sardīnēm, jo tās tur ēd pilnīgi visi. Mēs tikai dažas
noprovēšanai, bet pārējie - burtiski kalniem. Drīz laižamies arī straujā dancī,
demonstrējot dažādus stilizētus latviešu tradicionālo deju elementus. Tā
sardīņu festivāls, kā mēs nodēvējam portugāļu lustīgo ballēšanos, top par mūsu
stilizētajām saulgriežu svinībām. Un nekas nebija jāorganizē. Svinības ielas
pretējā pusē mūs atrada pašas, pierādot, ka viss labākais atnāk dabiski, bez
negantas piepūles un pārcentības. Ir tikai jāvēlas un jāļaujas. Uztveru to kā
dzīves mācību – ne visu izdosies paredzēt un kontrolēt. Un labi, ka tā. Jo, kas
gan var būt jaukāks par negaidītiem, patīkamiem pārsteigumiem?
Okeāns – pieredze ar vētru
un azbesta Dzintaru
Lisabona ir brīnišķīga! Vizuāli skaista un patīkami
saulaina. Šauras ieliņas kalnā un lejā, saldi ķirši un īsta vasara. Bet plašums
velk...uz okeānu. Pilsētā tā nav. Visvienkāršākajā veidā - ar vilcienu, bez
pūlēm nonākam mazajā Cascais pilsētiņā. Pastaigājamies, sauļojamies, galu galā
sēžam uz soliņa ar skatu ūdens virzienā un prātojam, kā tik skaisti vispār var
būt?
Tādi aplaimoti ieveļamies autobusā, kas vedīs uz
Eiropas tālāko rietumu sauszemes punktu Cabo de Roca. Braucot saprotam, ka īsti
neesam izpratuši, kurp dodamies. Gar autobusa logiem pamazām parādās mākoņi.
Un, kad izkāpjam, pūš tāds vējš, ka, nepārspīlējot, jākrīt no kājām. Pludmales
čībām kājās un satinusies dvielī, lai nenosaltu, kaut kā kuļos gar krauju un
cenšos izbaudīt mirkli. Visam trakumam pa vidu pamanu, ka smuki zied vietējās
pļavas. Nodēvēju tās par improvizētajām Jāņu zālēm. Kā atpestīšanu
sagaidām autobusu, kas mūs no vējainajām debesīm noved lejā, kur atkal ir silta
vasara.
Lisabonā atgriežamies ap saulrieta laiku un nolemjam nākamajā dienā atkal ļauties okeāna vilinājumam.
Otrajai dienai izraudzītā okeāna piekraste - Costa da
Caparicia - ir virzienā uz otru pusi. Tā ir izslavēta visur, kur vien iepriekš
esmu kaut ko lasījusi par ūdeņiem ap Lisabonu. To veikli sasniedzam ar autobusu.
Tie vairs nav klusie Cascais līcīši. Mūs sagaida īsta sērfotāju paradīze ar
pamatīgiem viļņiem un vēju, kas visas drēbes sapūš sāļas.
Saule cepina pat cauri T-krekliem. Bet mēs iznomājam velosipēdus un aplaimoti minamies gar pludmali.
Beigās
izlemjam, ka tomēr mazliet arī jāpasauļojas, bet acīmredzot šoreiz bez „Dzintara”
ražotā sauļošanās krēma. Iepriekšējā dienā tā lietošanas rezultātā tā arī
palikām pavisam bāli. Šoreiz šur tur drusku uzķēpājām, bet pamatā iztiekam bez.
Rezultātā, pēc neilgas gozēšanās pludmalē, vakarā attopamies koši sarkani. Vien
tajās vietās, kur trāpījies „Dzintars”, palikuši balti pleķi. Tā mēs
sapratām, ka LV vietējā ražojuma sauļošanās kosmētika patiesībā ir reāls bruņu
krekls. Ar to sauļoties nav īsti lielas jēgas, bet bez arī nevar. Jāmeklē
vidusceļš. Bet tas jau citu reizi, jo Portugālē mums turpmāk vajadzēja slapstīties
ēnā. Kad izmisumā 35 grādu karstumā centos iegādāties baltu topiņu ar garām
rokām, pārdevēja nopētīja manu „Dzintara” neskarto ādu un paziņoja verdiktu –
Portugal is dangerous!
Kā saorganizēt
delfīnbuču?
Vai esat kādreiz iedevuši buču delfīnam? Es esmu. Un tas
notika nekur citur kā Lisabonas zoodārzā. Tur vispār bija lieliski!
Vispirms
noskatījāmies delfīnšovu, kur redzēju, ka dažiem laimīgajiem no publikas ir
iespēja nokļūt pie delfīniem un tiem pieskarties. Iepriekš delfīnus biju
redzējusi bildēs un filmās. Dzīvē laikam tikai vienreiz Ēģiptē, kur tie savā
vaļā bija novērojami jūrā. Kad Lisabonas zoo bija izstaigāts, gluži nejauši
pienāca nākamā delfīnšova laiks. Tā kā man tas ļoti iepatikās, domāju
paskatīties vēlreiz kaut vai tikai pašu sākumu. Un, kā gadījies, kā ne, pamanīju,
ka gar krēslu rindām staigā viens no darbiniekiem un uzrunā skatītājus.
Saprotot, ka tā ir mana iespēja nokļūt, zibenīgi metos pie viņa
un lūdzu iespēju kļūt par vienu no brīvprātīgajām šova dalībniecēm. Saņēmu piekrišanu. Un
steiga bija atmaksājusies. Nākamā meitene, kas izteica tādu pat lūgumu, jau
tika atraidīta, jo vajadzīgo cilvēku skaits ir pavisam mazs. Tālāk manai sajūsmai
nebija gala. Sajutos kā vinnējusi loterijā. Tiku pie delfīniem, varēju tos
noglaudīt, un viens no tiem man (vai es viņam) iedeva buču. Tas bija spilgts
piedzīvojums, kas pierādīja, ka reizēm ir aktīvi jārīkojas, lai dabūtu to, ko
ļoti gribas, jo īstais brīdis ir īss un iespēja jāizmanto nekavējoties.
Skaidrs, ka šis nebūt nav viss. Lisabona ar šo nekādā ziņā
nebeidzas. Taču visu uzrakstīt vienalga nav iespējams. Tāpēc ir jādodas turp un jāizbauda dzīves košie mirkļi!
Skaistas fotogrāfijas un jautri lasīt savus iespaidus. Es pats esmu divas reizes es biju Porto, jo man atrast lētas biļetes - leti lidojumi uz Portu. Bet es gribu, lai apmeklētu un Lisabona. Tā izmantos jūsu padomu un ieteikumus.
AtbildētDzēst