Kā Budapešta mani apbūra

Visi ceļojumi ir savā ziņā lieliski. Katram savi labumi. Bet ir vietas, kas pieķeras tieši pie sirds un tur arī paliek. Tā man ir noticis ar Budapeštu. Esmu tur atgriezusies, pēc tās ilgojusies un pavisam drīz atkal došos to lūkoties. Taču pirmo reizi, kad spēru kāju Ungārijas lidostā, man nebija ne jausmas un ne mazāko priekšnojautu, ka tieši ar Budapeštu manā ceļošanas pieredzē izveidosies tiks sirsnīgas attiecības.

Tātad līst. Drēgns un nemīlīgs laiks, kaut arī ir vasaras vidus. Izkāpušas no lidmašīnas, mēs ar Alisi noskurināmies un izlemjam, ka mums šeit jau nepatīk. Taču jāpacieš vien būs, jo esam atbraukušas uz vasaras skolu, kas tuvākās dienas risināsies pie Balatona ezera. Tur pulcējas galvenokārt ungāru jaunieši, bet ir arī daži „international guests”, tostarp mēs. Gaidot, kad mums izsniegs viesnīcas atslēgas, novērojam pārējos pasākuma dalībniekus, kas pirmajā acu uzmetienā nevieš cerības uz patīkamu kompāniju. Nospriežam, ka sajūta ir apmēram kā sporta nometnē vai tamlīdzīgi.

Mums, kā ārvalstu ciemiņiem, tiek papildus uzmanība. Kamēr pasākuma plānotā programma vēl nav sākusies, bet lietus un drēgnuma dēļ arī Balatonā peldēties nevar, mūsu sens paziņa un pasākuma rīkotājs – ungāru puisis Bense cenšas izzināt, kā mums ar Alisi varētu uzlabot omu? Ierosinām doties uz vīna dārziem. Sacīts, darīts! Bense sēžas pie stūres milzīgam, melnam, speciāli pasākuma vajadzībām izīrētam BMW un mēs dodamies ceļā. Kopumā drīz vien top skaidrs, ka viņš ir pilnīgi ārprātīgs šoferis, kā rezultātā lielu daļu ceļa es, šausmās izbolītām acīm, lūdzos Bensem braukt lēnāk un pēc iespējas koncentrēt skatu ārā tieši pa auto priekšējo logu. Lai nu kā ar braukšanu, sasniedzot pielijušos vīnogulājus, secinām, ka ārā tāpat nav ko pasākt, tāpēc jāķeras pie vietējo darinājumu degustācijas. Vīniem nav ne vainas. 

Tālāk izklaižu programmā seko pārcelšanās pāri ezeram ar prāmi, kas būtu skaisti, ja ne baismais vējš un lietus. Pēc pāris gadiem, šo pašu prāmi Balatonā piedzīvoju vēlreiz. Tad, saulei spīdot un brīnišķīgās ainavas baudot, tas bija vienkārši lieliski.

Tā lietū un pelēkumā paiet pāris pirmo pasākuma dienu un mēs ar Alisi esam pārliecinātas – Ungārija mums nepatīk. Pasākums arī ne. Sazvanoties ar mājās palicējiem, telefonā īdu, ka man ir garlaicīgi, esmu slapjā nekurienē un brauciens ir galīgi izgāzies.

Bet tad kādu rītu... uzspīd saule. Un viss kā uz burvju mājiena izmainās. Pamazām iepazīstamies ar lieliskiem cilvēkiem, kopīgi ejam peldēties un piedalāmies nakts ballītēs, kur visiem demonstrējam, kā jādzied latviešu dziesmas. Kaut kur ap „Bēdu, manu lielu bēdu”, kad abas ar Alisi sparīgi dziedam un vienlaikus arī dejojam, ierodas policija. Esot par skaļu. Laikam taču koros dziedot esam uztrenējušās ne pa jokam. Tas ir fakts – nākam taču no zemes, kas dzied! Iedvesmojam arī citus. Mūsu ungāru draugs Bense kļūst par gandrīzlatvieti – Youtube atrod Latvijas klipiņu „Welcome to My Country” un sajūsmā rāda visiem pasākuma dalībniekiem. Klausās arī Prāta vētras dziesmas. Dažām pat iemācās vārdus. Tiesa – angliski. Savukārt citam ungāru puisim gribas uzzināt vairāk par Latvijas vēsturi un politisko situāciju. Stāstu aizgūtnēm un pārsteigti konstatēju, ka dažus vēstures faktus viņš pārzina pat labāk par mani. Patīkami, ka jauni cilvēki Eiropā Latviju vairs neuzskata par kādu Krievijas reģionu, bet gluži labi orientējas gan ģeogrāfijā, gan vēsturē.

Lai cik jauki būtu pie Balatona, izlemjam, ka mums kaut uz dienu jāredz arī Budapešta. Bense saorganizē transportu un saulainā rītā dodamies uz pilsētu. Pa ceļam mums lepni tiek pastāstīts par visu, kas Budapeštā ir lielākais, labākais utt. Piemēram, senākā parlamenta ēka, Eiropas garākais tramvajs un citi brīnumi. To nu mēs saprotam – ungāriem ar pašapziņu viss ir kārtībā. Viņi ar sevi un savu valsti no sirds lepojas. Ne miņas no latvju pašpārmetumiem un pieticības.

Taču jāsaka, ka arī mūsu acīm Budapešta paveras patiesi brīnišķīga! Man vienmēr šķitis, ka latviešu valodā trūkst vārdu, lai kā nākas aprakstītu skaistumu un tos mirkļus, kad viss ir satriecoši lieliski! Un šī diena visā garumā bija viens no tādiem brīžiem. Mūsu noskaņojums, Budapeštas skaistums un vasaras burvība sajaucas tādā kokteilī, ka mums abām ir skaidrs – labāk būt vienkārši nevar! Tiešām nevar!!! Sēžam ungāru draugu ieteiktajā ēstuvē „Blue Rose” netālu no Budapeštas mošejas, ēdam ungāru tradicionālos ēdienus, dzeram vēsu baltvīnu un smaidām. Gaisā un mūsos valda pilnīga pacilātība. Tāds viegls un pilnīgi bezrūpīgs noskaņojums. Tieši tobrīd mani sasniedz ziņa no kāda drauga Latvijā. Daloties savā sajūsmā, vēstu viņam, ka patlaban piedzīvoju vienu no skaistākajiem brīžiem savā dzīvē. Un patiesi – tāds šis brīdis manās atmiņās ir palicis vēl arvien. Citugad esmu atgriezusies tajā pat kafejnīcā, taču iepriekš piedzīvoto sajūtu tur vairs nav. Mirkļus neatkārtosi! Tāpēc svarīgi ir tos nenokavēt un īstajā brīdī prast izbaudīt.

Ar visai nepilnīgu karti rokās mēs ar Alisi stāvam kādā ielu krustojumā un nesaprotam ne rīta, ne vakara. Visas debespuses sajukušas. Pie mums pienāk kāds vīrietis un piedāvājas pavadīt meklētajā virzienā. Pirmā doma, kas iešaujas prātā – viņš mūs apmānīs, kaut kur ievilinās un....ak vai! Taču nekā tamlīdzīga! Vīrietis mūs laipni pavada, pa ceļam pastāsta, ka ir pasniedzējs universitātē un aizsteidzas uz lekcijām, novēlot jauku dienu Budapeštā! Sajūtamies droši, piederīgi un šajā pilsētā patiešām gaidītas. Tā tas ir – vietas katram šķiet tādas, kādi trāpās tur satiktie cilvēki.

Budapeštas katedrālei kaut kā pavisam viegli un nemanāmi izdodas kļūt par manu iemīļotāko vietu pilsētā. Stāvam tās torņa skatu laukumā un veramies no augšas. Ir silti, labi un skaisti, skaisti!!! Tā ir vieta, kur nākamajos gados atgriežos regulāri. Tāpat vien. Tradīcijas pēc. Cilvēks jau tiecas atgriezties tur, kur juties laimīgs.

Aizsoļojam garo ceļu līdz Varoņu laukumam, kur mums sarunāts tikties nu jau ar citiem puišiem, kas aizvedīs mūs atpakaļ uz Balatonu. Laukums saulrietā izskatās tik valdzinoši, ka mums aiz priekiem gribas teju vai spiegt. Nofotografējamies, pastaigājamies un es apzinātā, neapzinātā un visos citos iespējamajos līmeņos izlemju, ka man šeit ir jāatgriežas. Šis lēmums laikam tiek pieņemts tik sparīgi un pārliecinoši, ka piepildās ne reizi vien. Bet tas jau citus gadus.

Kad puiši ir klāt, sajūsminātas stāstām, cik lielisku dienu esam pavadījušas viņu pilsētā. Tomēr viņi, nevis ved mūs atpakaļ uz ezera pusi, bet piedāvā kopā uzēst saldējumu. Nonākam kafejnīcā, kur pēc vēsā garduma cilvēki pat stāv rindās. Saule spīd, saldējums kūst un top nākamie neaizmirstamie mirkļi. Taču ar to puišiem vēl nav gana. Viņi, īstā ungāru garā, acīmredzot izlēmuši mūs, pilnīgi svešas meitenes,  pārliecināt, ka Budapešta un viss, kas tajā, ir labākais, kas ar mums vispār var notikt! Kaut patiesībā viņiem vairs nemaz nav jācenšas. Šī sajūta mūs jau tur savā varā. Uzbraucam kalnā no kura redzama visa pilsēta, dodamies uz vīna veikaliem pēc ungāru darinājumiem, pa ceļam vēl iebraucam kādā mazā pilsētiņā pie Balatona mazliet pastaigāties un uzēst. Jūtam, ka par mums tiešām labi rūpējas. 

Pēdējā vakara ballīte izvēršas koša un aizraujoša. Dejas, naksnīgas pastaigas gar ezeru, vietējā bāra apmeklējums, ungāru dzēriena Unikum (kā ungāru melnais balzams) nogaršošana, daudz jaunu iepazīšanos un pāri visam – jautrība! Uz rīta pusi ieveļoties gultā, vēl paspēju nodomāt – šis tiešām ir vasaras lieliskākais piedzīvojums! Cik neticami labi, ka esmu varējusi te būt! Braucot uz lidostu, auto skan Lenny Kravitz – I’ll be Waiting. Sakoncentrējot visas mūsu spilgtās emocijas, dziesma top par šīs vasaras un šī piedzīvojuma himnu. Pēc kāda laika, jau Rīgā, zvanu Alisei, bet telefonā vienmuļā gaidīšanas signāla vietā piepeši dzirdu dziedam Leniju - ...as longs as I’m living, I’ll be waiting... . Jā, arī Alise ļoti iemīlēja Ungāriju.

Tā, pavisam negaidot, Budapešta kļuva par manu sapņu pilsētu. Es turpināju tur atgriezties katru vasaru. Katru reizi citā sakarā un atšķirīgā kompānijā, tomēr ar vienu mērķi – atkal sajust pašus labākos mirkļus dzīvē! Reiz, kad nolēmu, ka nu jau būs gana, vasarīgā pusdienlaikā sēžot parkā uz soliņa tepat Rīgā, atšķīru žurnālu „Santa” tieši tajā lapā, kur visā savā skaistumā gozējās mana Budapešta. Izlasīju aprakstu, gandrīz apraudājos un atkal nopirku biļetes. Jo mums taču ir jātiekas! :)

Vēlu visiem skaistus mirkļus brīnišķīgajā Budapeštā! Ziniet, ka tai ir viss potenciāls, lai apburtu.