Lisabona – labo mirkļu mozaīka

Mītne – mansards ar miljons $ skatu

Ierodamies Lisabonā ar Lufthansu caur Frankfurti. Kāpēc atkal (jau 3.X) Portugāle? Jo tie ir bezrūpīgie dienvidi. Tur ir silti, skaisti un visādi citādi patīkami. Pašā laikā, lai pamuktu no pašmāju Jāņu svinībām. Mūsu mītne šoreiz ir nestandarta mansardiņš. Ērtā vietā pašā pilsētas centrā, atkal atrasts caur ierasto airbnb.com. Cena demokrātiska, atmosfēra – lieliska. Vannas istabā gan jumta slīpums taisni izslieties īsti nepieļauj, toties pa lodziņu tālumā var vērot katedrāles kupolu. Vakaros naksnīgā noskaņā esmu par šo skatu tādā sajūsmā, ka aiz priekiem gribas spiegt.

Uz Kuldīgu! Kuldīdznieces ieteikumi lieliskām brīvdienām

Atvaļinājumu sezona tuvojas. Un es esmu droša, ka daudzi savu brīvdienu laikā iegriezīsies Kurzemes pērlē, vienā no Latvijas skaistākajām pilsētām – Kuldīgā. Gadu no gada mani draugi, kolēģi un paziņas, kas devušies turp, vaicājuši pēc padoma un ieteikumiem. Un man, kā kuldīdzniecei, vienmēr ir prieks palīdzēt. Kaut arī vairāk nekā desmit gadu dzīvoju galvaspilsētā, sirdī esmu un palieku kurzemniece. Un nudien novērtēju, ka man ir bijusi priekšrocība pirmos astoņpadsmit dzīves gadus pavadīt tik brīnišķīgā vietā. Tad nu, sākoties šai vasarai, beidzot esmu saņēmusies apkopot savus ieteikumus lieliskai Kuldīgas vizītei. Priecāšos, ja kādam tie noderēs atvaļinājuma izbrauciena plānošanā.

Kā Budapešta mani apbūra

Visi ceļojumi ir savā ziņā lieliski. Katram savi labumi. Bet ir vietas, kas pieķeras tieši pie sirds un tur arī paliek. Tā man ir noticis ar Budapeštu. Esmu tur atgriezusies, pēc tās ilgojusies un pavisam drīz atkal došos to lūkoties. Taču pirmo reizi, kad spēru kāju Ungārijas lidostā, man nebija ne jausmas un ne mazāko priekšnojautu, ka tieši ar Budapeštu manā ceļošanas pieredzē izveidosies tiks sirsnīgas attiecības.

Ukraina (tas tik bij' ko vērts)

Es stāvu ārpusē pie Kijevas lidostas ēkas un, pašai par pārsteigumu, man birst asaras. Ukraiņu puisis, kura vārdu esmu aizmirsusi, mani mierina. Viņam šķiet, ka raudu, jo man ir žēl pamest viņa dzimteni. Patiesība ir gluži pretēja – tās ir pēkšņas atvieglojuma un laimes asaras par to, ka beidzot varu atgriezties mājās! Tā beidzās mans brauciens uz Ukrainu.

Barselona. Mītu kliedēšana, ieteikumi un novērojumi.

Mana līdzšinējā ceļošanas pieredze liecina, ka vislabāk pirms došanās uz svešu valsti iepriekš iepazīties ar visu pieejamo informāciju, tostarp citu cilvēku piedzīvojumiem un ieteikumiem. Tā arī esmu rīkojusies un parasti man tas ir noderējis. Taču Barselonas gadījums bija pilnīgs pretstats. Informācijas ir daudz, bet galu galā, nesaprotamu iemeslu dēļ, tā lielā mērā ir vai nu pilnīgi aplama vai gluži vienkārši nesaprotams pārpratums. Tāpēc atļaušos papildināt milzīgo informācijas jūru arī ar saviem vērojumiem. Man pašai tādi pirms braukšanas būtu noderējuši. Varbūt tie palīdzēs sakārtot domas citiem, kas pošas Barselonas virzienā.

Brīnišķīgais piedzīvojums - Gruzijas kolorīts!

Šis nebūs viens no klasiskajiem ceļojumu aprakstiem, jo šis brauciens arī nebija klasisks tūrisma ceļojums. Mēs, divas latviešu meitenes, uz Gruziju devāmies vēlēšanu novērošanas misijā. Un tas notika pirms dažiem gadiem. Lai arī brauciena primārais mērķis nebija izklaide un Gruzijas apskate, tas izrādījās lielisks veids, kā no sirds iepazīt šo zemi un pilniem malkiem sasmelties tās kolorītu. Šķērsām pārbraucām pāri visai valstij, mūsu ceļā gadījās visdažādākie ļaudis, piedzīvojumi mūs atrada paši un mājās atgriezāmies saprazdamas, ka vēlēšanu novērošana mums izvērtusies par iespaidiem bagātu notikumu, ko neaizmirsīsim nekad. Bet nu par visu pēc kārtas.

Ciao, Italia!

Viss sākās lieliski...

Ceļojam divatā. Itālijā esam bijuši jau iepriekš. Šoreiz ar Ryanair ierodamies Itālijas pilsētā Bergamo. Nakšņošanai iepriekš esam rezervējuši B&B turpat Bergamo, lai nākamajā dienā dotos tālāk uz Veronu, bet vēl pēc tam uz Venēciju. B&B saimnieks/pārvaldnieks (kas to lai zina?) laipni mums atbrauc pretī uz lidostu, pēc tam iesaka tuvējās picērijas un iedod arī pilsētas karti, tajā atzīmējot dzelzceļa staciju, vecpilsētu, funikulieri utt. Puisi nosaucam par „cilvēku – viesuli”, jo viņš darbojas varen straujos tempos, tai pat laikā ļoti pretimnākoši un profesionāli. Arī pašas naktsmājas izrādās caur un caur lieliskas – atsevišķs dzīvoklis, kas šķiet burtiski tikko remontēts. Pēc padzīvošanās pa pilsētiņu nolemjam tikt pie picas. Pamazām apjaušam, ka angliski nerunā praktiski neviens. Rezultātā, neverbālās komunikācijas ceļā pasūtot picu, beigās saņemam... 2 picas!!! It kā jau loģiski – esam taču divatā. Picas izrādās kolosālas! Pārēdušies ejam pie miera.